Rietumu pasaule un Islāms (2006)

Kopš laika, kad kļuvu par musulmani, esmu mēģinājusi izprast konfliktu starp Rietumu pasauli un islāmu. Vērojot Rietumu sabiedrības dinamiku pēc 9.11. notikumiem, jutu, ka konflikts nav vienkārši virspusējs – tā saknes ir meklējamas kur dziļāk.

Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos islāmu par savu dzīvesveidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt musulmaņu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: "Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?" Man uz mēles bija: "Un kāpēc gan ne?", ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par islāmu un musulmaņiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?

Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu izcelsmi pret islāmu, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākumu un apgalvo, ka aizspriedumu saknes pret islāmu tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtam – bēdīgi slaveno krusta karu laiku.

Asads sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – "grieķiski romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos, no vienas puses, un barbaros, no otras" (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas.

Lai gan grieķiski romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka "Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām, kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti" (4). Asads arī atzīmē, ka islāms neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt hinduisma un budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa paša. Turpretī islāms neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekami tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.

Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas islāma dilemmai, sakot, ka "tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz islāmu, sakņojas iespaidos, kas dzima krusta karu laikos" (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu psihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka krusta karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas bērnības periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka "liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu rakstura iezīmes) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados – agrā bērnībā (..) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes" (5).

Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka, tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, "arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi" (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām – gadsimtiem īsi pirms krusta kariem, kad Eiropa sāka rast savu unikālu kultūras seju.

Asads turpina, sakot, ka "krusta kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties" (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts – kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo krusta karu pacēla šo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret "ļauno rasi" [musulmaņiem], kuru rokās atradās Svētā zeme [Jeruzāleme] (6).Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret musulmaņiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta islāma ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai pravietis Muhameds tika nosaukts par antikristu un islāms tika atainots kā "primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā, lai attīrītu sirdi" (7).

Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret islāma pasauli. "Krusta karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret islāmu un musulmaņiem vērstajās reakcijās var jaust šā rēga pēdas..." (7) Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties islāmam sejā.
(Avots: Asad, Muhammad. The Road to Makkah)

Karači: Īd-ul-Aza (2008)

Rīt ir Īd-ul-Aza svētki. Pagalmā rosās vīra mātes kaziņa, ko viņa nopirka svētku upurēšanai. Arī no apkārtējām mājām skan dzīvnieku balsis – pilsētā ir saplūdušas kazas un govis, kas laukos tiek īpaši audzētas Īd svētku upurēšanai. Nedēļā pirms svētkiem, gan privātmāju pagalmos, gan pie daudzdzīvokļu augstceltnēm ir manāmas svētkiem greznotās kazas un govis – košas kalarotas, hennas zīmējumi uz mugurām un pierēm, kājas tērptas skanošās „rokassprādzēs”. Pakistānā Īd-ul-Aza bieži tiek dēvēta par „Bakarah Eid”, kas tulkojumā no urdu valodas nozīmē „kazu Īd”.

Īd-ul-Aza ir vieni no diviem musulmaņu gada aprites lielākajiem svētkiem, kas iezīmē svētceļojuma uz Meku beigas. Ik gadus tūkstošiem musulmaņu no visas pasaules veic svētceļojumu uz Kābu Mekā, lai izpildītu vienu no ticības pamatpīlāriem. Personiskā līmenī, svētceļojumam ir garīgi attīroša un ajaunojoša nozīme – to veicot, ticīgajam tiek noņemta no pleciem grēku nasta un viņa sirds pildās ar atsvaidzinātu ticību visuvarenajam Dievam, pasaules Radītājam. Vispārējā līmenī, svētceļojums godina pravieša Ābrahama piemiņu – viņa gatavību ticībā upurēt Dievam savu dēlu, ko Dievs atalgoja, ļaujot viņam dēla vietā upurēt dzīvnieku. Īd svētkos upurētie dzīvnieki atgādina par šo vēsturisko notikumu.

Noguruši no kaziņu barošanas un pieskatīšanas, bērni jau ir gultās, lai agri no rīta varētu piecelties uz Īd svētku lūgšanām. Īd rītā, mošejas pildās ar svētku drānās tērptām ģimenēm. Pirms došanās uz lūgšanām, apēdīsim pāris dateles, kas ir saskaņā ar pravieša Muhammeda tradīciju; brokastosim mājās pārnākot.

Sievietēm un mazākajiem bērniem mošejā parasti ir atvēlēta īpaša lūgšanu vieta, kas ir atdalīta ar starpsienu no vīriešu lūgšanu zāles. Lūgšanām un svētku sprediķim beidzoties, apkārtējie viens otru apskauj un novēl „Eid Mubarak!”, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē „Priecīgus Īd svētkus!” Bērniem tūlīt pēc lūgšanām tiek saldumi, ko sievietes nes līdzi uz mošeju, lai dalītu svētku lūgšanās esošajiem bērniem.

Mājās pārnākot, brokastosim un gatavosimies kaziņas upurēšanai. Bērniem gan šajā sakarā parasti ir dalītas jūtas, jo viņi labprātāk kaziņu vēl kādu laiku mājās paturētu. Tomēr galu galā kopīgi nolemjam, ka kaziņai būs labāk pie Dieva, nekā pie mums.

Upurēšanas darbam parasti tiek algoti profesionāļi, kas to dara ātri un kvalitatīvi. Pagāšgad vīra mātes kaziņu upurēja viens no viņas vecākajiem dēliem, bet šogad arī mēs esam pieaicinājuši profesionālu upurētāju. Vīra māte nolasīs īpašu upurēšanas lūgšanu, pēc kuras viņas kaziņa dosies uz „labākiem ganību laukiem.” Atlikušā dienas daļa paies gaļas griezšanā un šķirošanā. Jau nedēļu iepriekš tukšoju ledusskapi un saldētavu, lai būtu pietiekami vietas Īd gaļai.

Mēs ar vīru šogad esam izvēlējušies neveikt upurēšanu mājās, bet gan uzticēt to mošejai. Mošejā var iegādāties upurējamo dzīvnieku daļas. Kad dzīvnieks būs upurēts, vīrs aizbrauks pakaļ mums īpaši iesaiņotajai gaļai.

Upurējamā dzīvnieka gaļa parasti tiek sadalīta trīs daļās – viena daļa tiek dota nabadzīgajiem, viena daļa izdalīta radu, draugu un kaimiņu vidū, un viena daļa paliek mājās pašiem ēšanai. Bērniem jo īpaši patīk braukt ciemos pie radiem un draugiem, lai nodotu viņiem atliktās gaļas paciņas. Šogad bērni cītīgi strādāja arī pie Īd apsveikumu kartiņu gatavošanas – būs prieks tās nodot adresātiem!

Īpašas ir arī Īd svētku maltītes – ikkatrā musulmaņu mājā galdā tiek celta gaļa. Pakistānā pirmajā svētku dienā tradicionāli tiek gatavota svaigu dzīvnieka aknu un liesas mērce, kas garšo vienkārši debešķīgi. Arī es to rīt gatavošu. Otrs iecienītākais Īd svētku ēdiens ir dzīvnieka kāju zupa, kas šeit tradicionāli saucas „Paye” – tā mūsmājās būs Īd svētku otrās dienas ēdienkartē. Gan aknu mērce, gan kāju zupa ir ļoti treknas un bagātīgas. Holesterīns, protams, uzšaus debesīs, bet vienreiz gadā šādu greznību var atļauties.

Svētku dienas vakarā, mūsu māja parasti ir pilna ar viesiem. Viena no jaukākajām un sirsnīgākajām Īd svētku tradīcijām ir radu un draugu apciemošana, lai novēlētu viņiem „Eid Mubarak!” Pat visattālākie radi atrod Īd svētkos laiku, lai apciemotu viens otru. Ģimens saites Islamā tiek ļoti augstu vērtētas - ģimenes pavarda svētums ir viens no lielākajiem dārgumiem. Tā kā vīra māte dzīvo pie mums, tad radu straumes parasti plūst uz mūsu mājām – gan viņas brāļi un māsas, gan arī viņas dēli ar ģimenēm.

Īd svētku dienās pilsēta pildās ar īpašu gaišuma noskaņu. Ielās redzamas jaunās svētku drānās tērptas ģimenes, kas dodas apciemot radus. Pat pilsētas transporta vadītāji ir uzposušies svētkiem. Jau pavisam drīz no Mekas mājās atgriezīsies arī svētceļnieki, kas vairos pilsētas starojumu ar to īpašo mierpilno gaišumu, kas plūst no sirds tad, kad dvēsele nometas ceļos Pasaules Radītāja priekšā, liecinot: „Dievs, es esmu tava.”