Hanifa (2010)

Šorīt viņa kārtējo reizi atnāk ar krietnu novēlošanos. Atverot vārtus, saku, ka ir ļoti vēls, uz ko viņa atbild ar kārtējo aizbildināšanos, ka bērns esot slims. Skumji to atzīt, bet esmu iemācījusies pat nejautāt pēc iemesliem, jo melošana mājkalpotāju vidū šeit ir ļoti ierasta lieta, pret kuru nezinu kā cīnīties.

Hanifa mazgā mūsmājās traukus nu jau vairāk kā gadu. Savulaik pie mums ir stādājušas arī viņas māte un divas māsas. Mājkalpotāju algošana Karači ir ierasta lieta jebkurā vidusslāņa gimenē, jo cīņa ar putekļiem un netīro trauku kalniem lielās gimenēs nav joka lieta.

Vēroju Hanifas darbu jau pāris nedēļas, jo neesmu ar to mierā. Zinu, ka viņa var strādāt daudz labāk. Reizēm mēginu viņai norādīt, ka krūzītēs vēl var redzēt tējas nosēdumus vai ka katlam vēl joprojām ir taukani pleķi, tomēr man nepatīk pastāvīgi stāvēt viņai aiz muguras un komentēt izdarīto, kā to bravūrīgi skaļi ikdienas dara augšstāva sievietes. Reizēm mājkalpotājas šeit kļūst par mājas sieviešu dusmu izlādes objektiem, jo, lai arī kā viņas strādātu, viņu darbs nekad nav gana labs. Nevīžīga izturēšanās pret mājkalpotājām un pastāvīga viņu bāršana daudzās gimenēs ir kļuvusi par normu. Negribu to redzēt savās mājās. Prāts nespēj aptvert, kā muslimas var tā izturēties pret savām māsām Islāmā, kurām dzīve jau tā ir uzlikusi smagu pāŗbaudījumu nastu. Bieži šīs nabadzīgās sievietes par niecīgu samaksu strādā 4 līdz 5 mājās, ikdienas mazgājot grīdas, traukus un veļu, un, pārnākot mājās, aprūpē bērnus un vīru, kurš bieži vien visu dienu ir pavadījis, kaujoties ar mušām un odiem...

Hanifa sāk virtuvē mazgāt traukus, kamēŗ es gatavoju brokastu tēju. Vēroju ar acs kaktiņu viņas darbu un redzu, ka jau atkal trauki iet caur viņas rokām zibens ātrumā un pavirši... Gribu viņai atgādināt, ka, ziepējot traukus, nevajag tecināt ūdeni, bet tomēr to neizdaru - galīgi nepatīk būt vagaram viņai aiz muguras. Apvaldos, saņemos un tā vietā apjautājos, vai arī viņa negrib tasi tējas. Protams, ka viņa grib.

Pēc tases tējas un pāris šķēlēm maizes, Hanifa pagriežas pret mani ar klusu "paldies" un smaidu uz lūpām, kas krasi kontrastē ar to smagnējo izteiksmi, kuru manīju viņas sejā, ielaižot pa vārtiem. Izrādās, ka viņa šorīt nav ēdusi brokastis. Ne katru rītu viņa sanākot pabrokastot, lai gan zem sirds nēsā savu otro bērnu.

Lai arī Hanifas darbs ne vienmēr ir gana labs un ne vienmēr viņa runā patiesību, neviens no mums nav bez vainas - katram ir savi trūkumi. Kad manī uzbango dusmas un gribas pateikt viņai kādu stiprāku vārdu, es atceros par to, kā Pravietis Muhammads (saw) izturējās pret saviem mājkalpotājiem:

Anas bin Malik ir teicis: "Es kalpoju Pravietim (saw) desmit gadus, un viņš nekad neteica uz mani 'uff' [izsauksmes vārds, kas norāda uz nepacietību] un nekad nevainoja mani, sakot 'kāpēc tu to izdarīji?' vai 'kāpēc tu to neizdarīji?' " (Bukhari)