Islam in Latvia

Drīzumā šo rakstu tulkošu latviski un tad šeit ievietošu tulkojumu, inša Allāh.

Riga, Brivibas Street 104 – the only mosque in Latvia. Actually, not a mosque in the traditional sense – just an office space adapted for the needs of a mosque. Islam is an unwelcomed stranger in Latvia – often misunderstood and not very much liked.

I felt good in the mosque, listening to the Khutbah in Russian by Imam Mamoon, a tall Sudanese, who serves the needs of Muslims in the capital. Didn’t meet any Latvian speaking woman but received warm welcome from the Tatar and Russian ladies, who invited me to partake in a modest meal as soon as I entered. I was later told that also Latvian girls do come to the mosque – mostly married to Muslim foreigners. On the men’s side, however, I heard voices speaking Russian, Latvian and English.

Muslim, therefore unwanted – such intolerant view is wide spread in the Latvian society, as nearly half of the population (45% of Latvians and 41% of minorities) admit that they would not wish to see Muslims as their neighbors. This harsh judgment is shaped partly by the history of this country and partly by the global events of the last decade.

The first presence of Muslims in Latvia was registered in 1838, although the first official congregation was formed much later – in 1902. Ever since the beginnings, Muslim congregations have had close ties with Tatar, Uzbek and Azerbaijan minorities’ organizations, because the culture of these nations was historically based in Islam. Thus, this ethnic and religious difference automatically labeled Muslims as ‘the others’ in the broader mostly Christian scene of Latvia.

The historic injustice of the Soviet occupation after the Second World War added to the dislike towards Muslims. Fifty years long Soviet period brought to Latvia a large influx of unwelcomed immigrants from the Asian republics. Feeling the pressure on the national identity, the locals developed a reasonable aversion towards the immigrants.

9/11 changed the whole world – Latvia was not an exception. Such juicy epithets as ‘Islamic terrorists,’ ‘Islamic radicals,’ and ‘Islamic extremists’ flooded the media and resulted in associating with Islam nearly every possible kind of atrocities. If Islam was in the news, it meant explosions or suicide bombers. The good news, however, is that in all the years Muslims reside in Latvia, no act of violence has been registered on their account.

Since Latvia joined the European Union, a new phobia has surfaced – the fear of repeated immigration floods, which could pose a serious threat to this small nation of only 2.4 million. Thus, anything ‘unusual’ has come to mean also ‘unwanted.’

However, despite the not so favorable setting in Latvia, the Muslim community is continuing to expand. Currently, the estimated numbers of Muslims in the country range from five to ten thousands. Seven existing Muslim congregations (five in the capital and two in other smaller cities) are united under the Latvian Muslim Organizations Association. In the recent years, Muslims have been working on obtaining the permission to build the first purpose-built mosque in Latvia. The translation of the Quran from Arabic into Latvian also is on the way.

Looking at the general scene of Islam in today’s Latvia, I am happy to see young, eager minds, who are ready to prove to the quite prejudiced locals that Islam is also for Latvians. As happy I am to see that the new generation of locals is more open to diversity than their parents used to be. May Allah bless this nation with the light of Islam, Ameen.

Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=662&Itemid=125

Happy Valentine's Day?

Drīzumā tulkošu šo rakstu latviski un tad ievietošu šeit latvisko versiju, inša Allāh.

Up till my late teens, Valentine’s Day was a stranger to me – I had never seen it, never heard of it. Growing up under the Soviet regime, I was ‘programmed’ to know only the Soviet holidays, see only the Soviet cartoons and learn history only from the Soviet perspective. Although this locked-in environment of communism had disadvantages, through years I’ve come to appreciate its strictness and sober moral norms, as they saved a good portion of my childhood innocence.

I came to know the Valentine’s Day through the several times I went for studies to America. Coming from a country, which had just shaken off the chains of the communist regime, I found America with its pompous culture of exaggerated celebrations as quite alien to me. I felt somewhat lost in the dating culture tension of high school life and the many high school dances, in which only ‘couples’ were allowed. “Sweethearts Dance” for celebrating the Valentine’s Day was pretty much about showing off to the rest of the school that your ‘special person’, who was your date for the evening. All the talks of celebrating the beauty of love faded into the background of plain and straight-forward propaganda of teenage dating culture.

Later, during the years of my university studies, I learned yet new angles of what Valentine’s Day means for common Americans. Living in Minneapolis, which has “The Mall of America” (the biggest shopping mall in the country), I could very clearly see, how businesses are cashing in big time on people’s romantic feelings of love. Sasha, my exchange student friend from Russia, who was working at “The Mall”, honestly admitted that the holiday seasons are a nightmare for her. Be it Easter, Christmas or Valentine’s Day, the whole mall was transforming into a money sucking machine, mesmerizing the unaware customers with Christmas trees, eggs, bunnies, hearts and the music of the season into opening their wallets for the sake of… spending money, of course! If for customers the red hearts and love songs added a pleasant touch to their Valentine’s Day’s shopping spree, then in Sasha such daily diet created a clear aversion.

My American roommate Sarah, a graduate student of sociology, quite shocked me with her perception of what Valentine’s Day could be about. One day, as we were sitting and talking in our living-room, she showed me some booklets on ‘safe’ sex and said that she would mail them as the Valentine’s Day present to her niece, who had just entered her teens. “Nobody else is going to tell her about this anyway, so I thought I should help her out,” was Sarah’s rationale behind this her intention. I found it hard to believe my own ears. So I learned that Valentine’s Day can also be about promoting the responsibility and commitment free partnerships.

However, the hardest I was hit by the reality of this partnership culture through my other roommate Cathy, a Ph.D. student of geophysics. Cathy was a very bright student, but she had some psychological issues and was on daily anti-depressant drugs. For most of the January university vocation that year, I was out of the country, so I was unaware of what was going on in her life. One evening, just a few days after I returned, Cathy came to me with a bottle of medicines in her hand and asked me to count, how many pills were left in there. After I counted, she realized that about thirty pills were missing. She told me that her boy-friend had left her and she felt so depressed that she just kept on taking these pills in attempt to calm down her emotions. Thanks God I had a driver’s license and could drive her in her own car to the nearest hospital emergency room, from where she was transferred for a few days to the psychiatric ward, because doctors had diagnosed her as attempting to commit suicide… With Valentine’s Day just around the corner, I was not ready to buy into talks of spreading love in humanity, because with my own eyes I had seen the reality of the dating culture this celebration stands for.
May be my angle on Valentine’s Day is quite an unusual one, but it is the one that I have come to experience. So whenever I hear ‘Happy Valentine’s Day!’ I feel like this sentence should end with a question mark.

Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=571&Itemid=125

Hanifa (2010)

Šorīt viņa kārtējo reizi atnāk ar krietnu novēlošanos. Atverot vārtus, saku, ka ir ļoti vēls, uz ko viņa atbild ar kārtējo aizbildināšanos, ka bērns esot slims. Skumji to atzīt, bet esmu iemācījusies pat nejautāt pēc iemesliem, jo melošana mājkalpotāju vidū šeit ir ļoti ierasta lieta, pret kuru nezinu kā cīnīties.

Hanifa mazgā mūsmājās traukus nu jau vairāk kā gadu. Savulaik pie mums ir stādājušas arī viņas māte un divas māsas. Mājkalpotāju algošana Karači ir ierasta lieta jebkurā vidusslāņa gimenē, jo cīņa ar putekļiem un netīro trauku kalniem lielās gimenēs nav joka lieta.

Vēroju Hanifas darbu jau pāris nedēļas, jo neesmu ar to mierā. Zinu, ka viņa var strādāt daudz labāk. Reizēm mēginu viņai norādīt, ka krūzītēs vēl var redzēt tējas nosēdumus vai ka katlam vēl joprojām ir taukani pleķi, tomēr man nepatīk pastāvīgi stāvēt viņai aiz muguras un komentēt izdarīto, kā to bravūrīgi skaļi ikdienas dara augšstāva sievietes. Reizēm mājkalpotājas šeit kļūst par mājas sieviešu dusmu izlādes objektiem, jo, lai arī kā viņas strādātu, viņu darbs nekad nav gana labs. Nevīžīga izturēšanās pret mājkalpotājām un pastāvīga viņu bāršana daudzās gimenēs ir kļuvusi par normu. Negribu to redzēt savās mājās. Prāts nespēj aptvert, kā muslimas var tā izturēties pret savām māsām Islāmā, kurām dzīve jau tā ir uzlikusi smagu pāŗbaudījumu nastu. Bieži šīs nabadzīgās sievietes par niecīgu samaksu strādā 4 līdz 5 mājās, ikdienas mazgājot grīdas, traukus un veļu, un, pārnākot mājās, aprūpē bērnus un vīru, kurš bieži vien visu dienu ir pavadījis, kaujoties ar mušām un odiem...

Hanifa sāk virtuvē mazgāt traukus, kamēŗ es gatavoju brokastu tēju. Vēroju ar acs kaktiņu viņas darbu un redzu, ka jau atkal trauki iet caur viņas rokām zibens ātrumā un pavirši... Gribu viņai atgādināt, ka, ziepējot traukus, nevajag tecināt ūdeni, bet tomēr to neizdaru - galīgi nepatīk būt vagaram viņai aiz muguras. Apvaldos, saņemos un tā vietā apjautājos, vai arī viņa negrib tasi tējas. Protams, ka viņa grib.

Pēc tases tējas un pāris šķēlēm maizes, Hanifa pagriežas pret mani ar klusu "paldies" un smaidu uz lūpām, kas krasi kontrastē ar to smagnējo izteiksmi, kuru manīju viņas sejā, ielaižot pa vārtiem. Izrādās, ka viņa šorīt nav ēdusi brokastis. Ne katru rītu viņa sanākot pabrokastot, lai gan zem sirds nēsā savu otro bērnu.

Lai arī Hanifas darbs ne vienmēr ir gana labs un ne vienmēr viņa runā patiesību, neviens no mums nav bez vainas - katram ir savi trūkumi. Kad manī uzbango dusmas un gribas pateikt viņai kādu stiprāku vārdu, es atceros par to, kā Pravietis Muhammads (saw) izturējās pret saviem mājkalpotājiem:

Anas bin Malik ir teicis: "Es kalpoju Pravietim (saw) desmit gadus, un viņš nekad neteica uz mani 'uff' [izsauksmes vārds, kas norāda uz nepacietību] un nekad nevainoja mani, sakot 'kāpēc tu to izdarīji?' vai 'kāpēc tu to neizdarīji?' " (Bukhari)

Karači: Īd-ul-Aza (2008)

Rīt ir Īd-ul-Aza svētki. Pagalmā rosās vīra mātes kaziņa, ko viņa nopirka svētku upurēšanai. Arī no apkārtējām mājām skan dzīvnieku balsis – pilsētā ir saplūdušas kazas un govis, kas laukos tiek īpaši audzētas Īd svētku upurēšanai. Nedēļā pirms svētkiem, gan privātmāju pagalmos, gan pie daudzdzīvokļu augstceltnēm ir manāmas svētkiem greznotās kazas un govis – košas kalarotas, hennas zīmējumi uz mugurām un pierēm, kājas tērptas skanošās „rokassprādzēs”. Pakistānā Īd-ul-Aza bieži tiek dēvēta par „Bakarah Eid”, kas tulkojumā no urdu valodas nozīmē „kazu Īd”.

Īd-ul-Aza ir vieni no diviem musulmaņu gada aprites lielākajiem svētkiem, kas iezīmē svētceļojuma uz Meku beigas. Ik gadus tūkstošiem musulmaņu no visas pasaules veic svētceļojumu uz Kābu Mekā, lai izpildītu vienu no ticības pamatpīlāriem. Personiskā līmenī, svētceļojumam ir garīgi attīroša un ajaunojoša nozīme – to veicot, ticīgajam tiek noņemta no pleciem grēku nasta un viņa sirds pildās ar atsvaidzinātu ticību visuvarenajam Dievam, pasaules Radītājam. Vispārējā līmenī, svētceļojums godina pravieša Ābrahama piemiņu – viņa gatavību ticībā upurēt Dievam savu dēlu, ko Dievs atalgoja, ļaujot viņam dēla vietā upurēt dzīvnieku. Īd svētkos upurētie dzīvnieki atgādina par šo vēsturisko notikumu.

Noguruši no kaziņu barošanas un pieskatīšanas, bērni jau ir gultās, lai agri no rīta varētu piecelties uz Īd svētku lūgšanām. Īd rītā, mošejas pildās ar svētku drānās tērptām ģimenēm. Pirms došanās uz lūgšanām, apēdīsim pāris dateles, kas ir saskaņā ar pravieša Muhammeda tradīciju; brokastosim mājās pārnākot.

Sievietēm un mazākajiem bērniem mošejā parasti ir atvēlēta īpaša lūgšanu vieta, kas ir atdalīta ar starpsienu no vīriešu lūgšanu zāles. Lūgšanām un svētku sprediķim beidzoties, apkārtējie viens otru apskauj un novēl „Eid Mubarak!”, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē „Priecīgus Īd svētkus!” Bērniem tūlīt pēc lūgšanām tiek saldumi, ko sievietes nes līdzi uz mošeju, lai dalītu svētku lūgšanās esošajiem bērniem.

Mājās pārnākot, brokastosim un gatavosimies kaziņas upurēšanai. Bērniem gan šajā sakarā parasti ir dalītas jūtas, jo viņi labprātāk kaziņu vēl kādu laiku mājās paturētu. Tomēr galu galā kopīgi nolemjam, ka kaziņai būs labāk pie Dieva, nekā pie mums.

Upurēšanas darbam parasti tiek algoti profesionāļi, kas to dara ātri un kvalitatīvi. Pagāšgad vīra mātes kaziņu upurēja viens no viņas vecākajiem dēliem, bet šogad arī mēs esam pieaicinājuši profesionālu upurētāju. Vīra māte nolasīs īpašu upurēšanas lūgšanu, pēc kuras viņas kaziņa dosies uz „labākiem ganību laukiem.” Atlikušā dienas daļa paies gaļas griezšanā un šķirošanā. Jau nedēļu iepriekš tukšoju ledusskapi un saldētavu, lai būtu pietiekami vietas Īd gaļai.

Mēs ar vīru šogad esam izvēlējušies neveikt upurēšanu mājās, bet gan uzticēt to mošejai. Mošejā var iegādāties upurējamo dzīvnieku daļas. Kad dzīvnieks būs upurēts, vīrs aizbrauks pakaļ mums īpaši iesaiņotajai gaļai.

Upurējamā dzīvnieka gaļa parasti tiek sadalīta trīs daļās – viena daļa tiek dota nabadzīgajiem, viena daļa izdalīta radu, draugu un kaimiņu vidū, un viena daļa paliek mājās pašiem ēšanai. Bērniem jo īpaši patīk braukt ciemos pie radiem un draugiem, lai nodotu viņiem atliktās gaļas paciņas. Šogad bērni cītīgi strādāja arī pie Īd apsveikumu kartiņu gatavošanas – būs prieks tās nodot adresātiem!

Īpašas ir arī Īd svētku maltītes – ikkatrā musulmaņu mājā galdā tiek celta gaļa. Pakistānā pirmajā svētku dienā tradicionāli tiek gatavota svaigu dzīvnieka aknu un liesas mērce, kas garšo vienkārši debešķīgi. Arī es to rīt gatavošu. Otrs iecienītākais Īd svētku ēdiens ir dzīvnieka kāju zupa, kas šeit tradicionāli saucas „Paye” – tā mūsmājās būs Īd svētku otrās dienas ēdienkartē. Gan aknu mērce, gan kāju zupa ir ļoti treknas un bagātīgas. Holesterīns, protams, uzšaus debesīs, bet vienreiz gadā šādu greznību var atļauties.

Svētku dienas vakarā, mūsu māja parasti ir pilna ar viesiem. Viena no jaukākajām un sirsnīgākajām Īd svētku tradīcijām ir radu un draugu apciemošana, lai novēlētu viņiem „Eid Mubarak!” Pat visattālākie radi atrod Īd svētkos laiku, lai apciemotu viens otru. Ģimens saites Islamā tiek ļoti augstu vērtētas - ģimenes pavarda svētums ir viens no lielākajiem dārgumiem. Tā kā vīra māte dzīvo pie mums, tad radu straumes parasti plūst uz mūsu mājām – gan viņas brāļi un māsas, gan arī viņas dēli ar ģimenēm.

Īd svētku dienās pilsēta pildās ar īpašu gaišuma noskaņu. Ielās redzamas jaunās svētku drānās tērptas ģimenes, kas dodas apciemot radus. Pat pilsētas transporta vadītāji ir uzposušies svētkiem. Jau pavisam drīz no Mekas mājās atgriezīsies arī svētceļnieki, kas vairos pilsētas starojumu ar to īpašo mierpilno gaišumu, kas plūst no sirds tad, kad dvēsele nometas ceļos Pasaules Radītāja priekšā, liecinot: „Dievs, es esmu tava.”