Drīzumā tulkošu šo rakstu latviski un tad ievietošu šeit tulkojumu, inša Allāh.
Did you know that school is optional? Yes, indeed it is, although this might sound bizarre to our minds, which have been pre-programmed to think the opposite. As soon as our child has learned to walk and talk, we see sending him off to school as the logical next step for his development. Being well-meaning parents aware of the responsibilities conferred upon us by Allah, we look around for that special Alma Mater, to which we feel safe to entrust our offspring. And that’s the way the society works nowadays, isn’t it?
Or is it really? Do we really have to feel ‘fine’ about sending that two-and-a-half-year-old child out on a cold winter morning without long pants, just because shorts is the only acceptable uniform in that particular Karachi school? And what about the over-crowded classrooms, often incompetent teachers, and skyrocketing school fees? Of course, not always the scenario is so grave, and is not my intention to talk about the badness of the schooling system or to undermine the validity of education as such. My aim is to invite you, as parents, to consider the benefits your children and you might reap by opening your minds to a possible alternative – home-based education or, in other words, homeschooling.
In his book “How Children Learn,” John Holt (1927-1985), a leading American educational and social critic, offers meaningful insights into the delicate and unique ways young children acquire knowledge about the surrounding world:
“The child is curious. He wants to make sense out of things, find out how things work, gain competence and control over himself and his environment, and do what he can see other people doing. He is open, perceptive, and experimental. He does not merely observe the world around him. He does not shut himself off from the strange, complicated world around him, but tastes it, touches it, hefts it, bends it, breaks it. To find out how reality works, he works on it. He is bold. He is not afraid of making mistakes. And he is patient. He can tolerate an extraordinary amount of uncertainty, confusion, ignorance, and suspense… School is not a place that gives much time or opportunity, or reward for this kind of thinking and learning.”
“It is before they get to school that children are likely to do their best learning. (…) I believe, and try to show here, that in most situations our minds work best, when we use them in a certain way, and that young children tend to learn better than grownups (and better than they themselves will when they are older), because they use their minds in a special way. In short, children have a style of learning that fits their condition, and which they use naturally and well until we train them out of it. We like to say that we send children to school to teach them to think. What we do, all too often, is to teach them to think badly, to give up a natural and powerful way of thinking in favor of a method that does not work well for them and that we rarely use ourselves.”
If we have felt confident enough about teaching to our child such essential skills as walking and talking, then why all of a sudden is it that we feel obliged to hand over our offspring to the schooling system for his further education? Aren’t we, as parents, more aware about the abilities and learning style of our child than the class-teacher, who has to attend to the needs of more than a dozen at once? Will Allah question us or that class-teacher about the upbringing of this child?
Every child is special in his very own way, and often the schooling system tends to become a melting-pot stripping him of his natural inquisitiveness and love for learning, in order to force down his throat over-seasoned with facts textbooks prepared by wise grownups, who claim to know best, how he should develop into a socially-responsible individual with a well-rounded personality. Why don’t we, as parents, claim our right of being the most important people in the life of our child?
Allah has ordained us to seek knowledge throughout our lives but has not put on us any restrictions regarding the ways and means it should be done (with the exception of getting involved in Haram, of course). However, Islam does single out parents, especially the mother, as the responsible for good upbringing of the child.
Home-based education and caring family involvement give the child numerous benefits. Parents have the opportunity to create a unique curriculum for their child, focusing on the areas of his interests and emphasizing the Islamic aspect of every subject. Lessons can easily be adapted to the learning speed of the child, slowing down or speeding up, when necessary. No classroom stress, no bullying, no peer-pressure. If the child ‘calls in sick’ some morning, the day can quickly turn into a crafts project or any other activity your child particularly enjoys.
The time children spend with us, parents, is very short, if we compare it to the years they will spend on their own in the world of grownups. This short time is our opportunity to give them our best for enabling them to make the right choices in their further lives.
It has been narrated on the authority of Ibn ‘Umar that the Prophet (saw) said: “Beware, every one of you is a shepherd and every one is answerable with regard to his flock. (…) A man is a guardian over the members of his family and shall be questioned about them (as to how he looked after their physical and moral well-being). A woman is a guardian over the household of her husband and his children and shall be questioned about them (as to how she managed the household and brought up the children). (…) Beware, every one of you is a guardian and every one of you shall be questioned with regard to his trust.” (Muslim: Book 20 #4496)
“What we want to see is the child in pursuit of knowledge, not knowledge in pursuit of the child.” (George Bernard Shaw)
Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=309&Itemid=125
Rāda ziņas ar etiķeti Raksti un pārdomas. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Raksti un pārdomas. Rādīt visas ziņas
ceturtdiena, 2010. gada 29. aprīlis
ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris
Rietumu pasaule un Islāms (2006)
Kopš laika, kad kļuvu par musulmani, esmu mēģinājusi izprast konfliktu starp Rietumu pasauli un islāmu. Vērojot Rietumu sabiedrības dinamiku pēc 9.11. notikumiem, jutu, ka konflikts nav vienkārši virspusējs – tā saknes ir meklējamas kur dziļāk.
Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos islāmu par savu dzīvesveidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt musulmaņu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: "Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?" Man uz mēles bija: "Un kāpēc gan ne?", ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par islāmu un musulmaņiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?
Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu izcelsmi pret islāmu, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākumu un apgalvo, ka aizspriedumu saknes pret islāmu tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtam – bēdīgi slaveno krusta karu laiku.
Asads sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – "grieķiski romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos, no vienas puses, un barbaros, no otras" (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas.
Lai gan grieķiski romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka "Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām, kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti" (4). Asads arī atzīmē, ka islāms neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt hinduisma un budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa paša. Turpretī islāms neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekami tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.
Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas islāma dilemmai, sakot, ka "tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz islāmu, sakņojas iespaidos, kas dzima krusta karu laikos" (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu psihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka krusta karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas bērnības periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka "liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu rakstura iezīmes) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados – agrā bērnībā (..) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes" (5).
Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka, tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, "arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi" (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām – gadsimtiem īsi pirms krusta kariem, kad Eiropa sāka rast savu unikālu kultūras seju.
Asads turpina, sakot, ka "krusta kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties" (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts – kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo krusta karu pacēla šo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret "ļauno rasi" [musulmaņiem], kuru rokās atradās Svētā zeme [Jeruzāleme] (6).Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret musulmaņiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta islāma ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai pravietis Muhameds tika nosaukts par antikristu un islāms tika atainots kā "primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā, lai attīrītu sirdi" (7).
Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret islāma pasauli. "Krusta karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret islāmu un musulmaņiem vērstajās reakcijās var jaust šā rēga pēdas..." (7) Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties islāmam sejā.
(Avots: Asad, Muhammad. The Road to Makkah)
Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos islāmu par savu dzīvesveidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt musulmaņu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: "Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?" Man uz mēles bija: "Un kāpēc gan ne?", ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par islāmu un musulmaņiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?
Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu izcelsmi pret islāmu, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākumu un apgalvo, ka aizspriedumu saknes pret islāmu tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtam – bēdīgi slaveno krusta karu laiku.
Asads sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – "grieķiski romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos, no vienas puses, un barbaros, no otras" (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas.
Lai gan grieķiski romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka "Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām, kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti" (4). Asads arī atzīmē, ka islāms neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt hinduisma un budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa paša. Turpretī islāms neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekami tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.
Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas islāma dilemmai, sakot, ka "tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz islāmu, sakņojas iespaidos, kas dzima krusta karu laikos" (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu psihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka krusta karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas bērnības periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka "liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu rakstura iezīmes) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados – agrā bērnībā (..) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes" (5).
Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka, tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, "arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi" (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām – gadsimtiem īsi pirms krusta kariem, kad Eiropa sāka rast savu unikālu kultūras seju.
Asads turpina, sakot, ka "krusta kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties" (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts – kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo krusta karu pacēla šo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret "ļauno rasi" [musulmaņiem], kuru rokās atradās Svētā zeme [Jeruzāleme] (6).Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret musulmaņiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta islāma ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai pravietis Muhameds tika nosaukts par antikristu un islāms tika atainots kā "primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā, lai attīrītu sirdi" (7).
Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret islāma pasauli. "Krusta karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret islāmu un musulmaņiem vērstajās reakcijās var jaust šā rēga pēdas..." (7) Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties islāmam sejā.
(Avots: Asad, Muhammad. The Road to Makkah)
Abonēt:
Ziņas (Atom)
.jpg)